Ūdens politikas pamatnostādnes
Norādījumi par ūdens aizsardzību
Dalībvalstīm ir jānosaka praktiskie pasākumi, ko tās iekļauj savās programmās, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti Ūdens pamatdirektīvā, un, īstenojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar vēlāk pieņemtajām stratēģijām. Tādējādi ar direktīvu tika izveidots “sarežģīts process, kas ietver vairākus plaši regulētus posmus, lai ļautu dalībvalstīm īstenot nepieciešamos pasākumus, pamatojoties uz to teritorijās identificēto ūdenstilpju īpatnībām un īpašībām” (Lieta C-461/13 Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, iepriekš, 42. p.).
No vienas puses, uz gruntsūdeņu piesārņojumu attiecas 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/118 par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un noplicināšanos ([2006] OV L372 / 19), kuras noteikumi dažādos veidos ir iekļauti vairākos ŪPD mehānismos, tāpēc tās būtu jāapsver kopā.
No otras puses, stratēģija attiecībā uz virszemes ūdeņu piesārņošanu tika izklāstīta 2008. gada 16. decembra Direktīvā 2008/105 par vides kvalitātes standartiem ūdens politikas jomā ([2008] OV L 248/84), kuras mērķis ir pakāpeniski samazināt noteiktu piesārņotāju, tostarp, bet neaprobežojoties ar aptuveni četrdesmit Ūdens pamatdirektīvas X pielikumā uzskaitīto “prioritāro vielu” izplūdi, un pakāpeniski apturēt vai samazināt aptuveni 20 tādu vielu izplūdi, kuras raksturo kā “bīstamas prioritāras vielas”.
Ūdens pamatdirektīvā ir paredzēta arī emisiju kontrole un kvalitātes standarti (16. panta 6. un 7. punkts).
Šādu mērķu režīms (A) jāapspriež pirms to satura (B).