Ūdens politikas pamatnostādnes
Direktīva 2000/60, “Ūdens pamatdirektīva” vai “ŪPD”, ir sarežģīts tiesību akts, jo tajā ir iekļauts liels skaits sarakstu un savstarpējas norādes uz dažādiem nosacījumiem, liels skaits definīciju - dažreiz tie ir galvenie ģeogrāfiskie jēdzieni, piemēram, upe vai ezers, kā arī virkne jēdzienu, kas attiecas uz ūdenstilpju “statusu”, un šie jēdzieni noteikti nav pašsaprotami, kaut arī tie ir būtiski direktīvas pamatā esošajai loģikai, tāpat direktīvā iekļauts pusducis “raksturīgo īpašību” (5. pants) un deviņās rindkopās uzskaitīti dažādi un daudzpusīgi “mērķi”, kur katram no tiem ir vairāki apakšlīmeņi (4. pants).
Ūdens pamatdirektīvas mērķis ir “izveidot sistēmu iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai” (1. pants). Tās primārais mērķis ir vides politikas aizsardzības principu īstenošana attiecībā uz attiecīgajiem ūdeņiem, t.i., saglabāt un uzlabot ūdens ekosistēmu stāvokli, ar noteiktām niansēm atkarībā no to attiecīgajām kategorijām. Dalībvalstīm, cita starpā, ir jāīsteno “nepieciešamie pasākumi, lai novērstu visu virszemes ūdenstilpju stāvokļa pasliktināšanos” (4. panta 1. punkts, a) apakšpunkta i) daļa), pienākums, kurš Tiesas vērtējumā, “programmatiski nav vienkārši noteikts tikai kā pārvaldības plānošanas mērķi, bet tam ir saistoša ietekme, tiklīdz ir noteikts attiecīgās ūdenstilpes ekoloģiskais stāvoklis, katrā šajā direktīvā noteiktās procedūras posmā ”(lieta C 461/13 Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland ECLI:EU:C:2015:433, 43. p. ; lieta C-346/14 Commission v Austria ECLI:EU:C:2016:322, 53.-55. p.). Lielākā daļa direktīvas noteikumu tomēr atstāj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecībā uz veicamo pasākumu raksturu, jo tās mērķis nav pilnīga to ūdens tiesību aktu saskaņošana (Lieta C-346/14 Komisija v. Austrija supra, 70.p.).
ŪPD ir arī plašāka un ilgāka termiņa perspektīva, veicinot “ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, pamatojoties uz pieejamo ūdens resursu ilgtermiņa aizsardzību”. Šai struktūrai konkrētākā veidā jāveicina plūdu un sausuma seku mazināšana, pietiekama kvalitatīva virszemes ūdens piegāde, ievērojams pazemes ūdeņu piesārņojuma samazinājums, teritoriālo un jūras ūdeņu aizsardzība un attiecīgo starptautisko nolīgumu mērķu sasniegšanai (1. pants). Tai ir duāla dimensija: no vienas puses, tā nodrošina „stratēģiju” kopumu īstenošanas direktīvu pieņemšanai, kas attiecas uz dažādiem piesārņotājiem un skarto vidi, bet, no otras puses, tajā ir ietverti nekavējoties piemērojami noteikumi (Lieta C-32 / 05 Komisija v. Luksemburga [2006] ERC I-11323, 41. p. et. seq.). Vispārīgāk, tā paredz struktūras (1.§) un instrumentus (2.§), papildus norādījumiem (3.§), kas arī ir definēti.