Ūdens politikas pamatnostādnes
Gruntsūdeņi
Mērķis, kas bija jāsasniedz līdz 2015. gadam, attiecībā uz gruntsūdeņiem bija labs kvantitatīvais un ķīmiskais stāvoklis (2. panta 20. punkts).
Iepriekš minētajā Direktīvā 2006/118 ir noteikti kritēriji un procedūras, kas ļauj noteikt gruntsūdeņu ķīmisko stāvokli. Kritērijus sauc par “gruntsūdeņu kvalitātes standartiem”, un tie ir “vides kvalitātes standarti” Ūdens pamatdirektīvas izpratnē. Tiek uzskatīts, ka gruntsūdens tilpnei ir labs ķīmiskais stāvoklis vairākās situācijās. Pirmkārt, tas, protams, attiecas uz situācijām, kad tiek ievēroti kvalitātes standarti un robežvērtības. Otrkārt, labu ķīmisko stāvokli var noteikt arī, veicot “atbilstošu izmeklēšanu”, kas cita starpā apstiprina, ka tajā esošā piesārņojošo vielu koncentrācija nerada ievērojamu risku videi nedz sāļūdens vai citādu intrūziju gruntsūdens tilpē. Turklāt riski nedrīkst būt tādi, kas kavētu attiecīgo mērķu sasniegšanu, vai arī izraisītu ievērojamu ekoloģiskās vai ķīmiskās kvalitātes pasliktināšanos vai nodarītu būtisku kaitējumu zemes ekosistēmām, as ir tieši atkarīgas no gruntsūdens tilpnes. Arī “piesārņojums nedrīkst būtiski ietekmēt” attiecīgās ūdenstilpes piemērotību cilvēku patēriņam. (4. panta 2. punkts un III pielikums).
Dalībvalstīm ir jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai “novērstu jebkādu būtisku un noturīgu jebkura piesārņotāja koncentrācijas augšupejošu tendenci, ko rada cilvēka darbības ietekme” uz gruntsūdeņiem. Tas ir paredzēts arī, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojošo vielu ievadīšanu gruntsūdeņos, cenšoties cīnīties pret nelabvēlīgo ietekmi uz visām gruntsūdens tilpēm (4. panta 1. punkts).