EU Water Law

(D) Ūdens cenu noteikšana

Attiecīgie ūdensapgādes pakalpojumi ietver ne tikai ūdens apgādi un notekūdeņu attīrīšanu. Šo pakalpojumu definīcija ietver citas darbības, piemēram, navigāciju, hidroelektroenerģijas ražošanu un aizsardzību pret plūdiem, tostarp, kā skaidri norādīts direktīvā - ūdens ieguvi, aizturēšanu, uzglabāšanu, attīrīšanu un sadali (2. panta 38. punkts).

Tiesa nolēma, ka direktīvas noteikumi, kas definē jēdzienu “ūdens pakalpojumi”, bet ne “pakalpojumi”, nav acīmredzami skaidri attiecībā uz faktu, vai ES likumdevējs ir iecerējis piemērot izmaksu atgūšanas principu jebkuram pakalpojumam, kas ir saistīts ar minētajām aktivitātēm, vai tikai tiek pakalpojumiem, kas ir saistīti ar ūdens apgādi visos šīs aktivitātes posmos, kā arī aktivitātēm, kas saistītas ar notekūdeņu attīrīšanu. Tiesa uzskata, ka pasākumi ūdensapgādes pakalpojumu izmaksu atgūšanai “ir viens no dalībvalstīm pieejamiem instrumentiem kvalitatīvai ūdens apsaimniekošanai, lai panāktu racionālu ūdens izmantošanu”. Tā rezultātā, lai arī dažādas attiecīgās darbības, piemēram, ieguve vai aizturēšana, “var ietekmēt ūdenstilpju stāvokli un tādējādi var apdraudēt minētās direktīvas mērķu sasniegšanu, tas neliek secināt, ka jebkurā gadījumā cenu noteikšanas šādām darbībām neesamība noteikti varētu apdraudēt šo mērķu sasniegšanu”. Tādējādi jāsecina, ka izmaksu atgūšanas princips neattiecas uz visām darbībām (Lieta C-525/12 Komisija v. Vācija ECLI:EU:C:2014:2202 57.p.). Šis Tiesas secinājums diezgan spēcīgi atklāj internalizācijas principa elastīgo raksturu attiecībā uz ūdens pakalpojumu izmaksām pašreizējos ES ūdens tiesību aktos. Patiešām, pasākumi, kas saistīti ar ūdensapgādes pakalpojumu izmaksu atgūšanu, zināmā mērā līdzinās ieteikuma tiesību saistībām, jo, kā Tiesa paskaidro, tas “ir viens no instrumentiem, kas dalībvalstīm ir pieejami kvalitatīvai ūdens apsaimniekošanai, lai panāktu racionālu ūdens izmantošanu” (Idem, 55. p.). Tā iemesls ir tas, ka pastāvošie apstākļi un prasības, kas attiecas uz ūdeni ES “prasa specifiskus risinājumus”, tādēļ ES likumdevējs ir paredzējis, ka “ekoloģiski daudzveidīgas ūdens aizsardzības un izmantošanas upju baseinos pasākumu plānošanā un īstenošanā tiek ņemti vērā daudzveidīgi risinājumi un lēmumi tiek pieņemti tādā līmenī, kas ir pēc iespējas tuvāks ūdens izmantošanas vai degradācijas vietai” (idem, 52. p.). Tādējādi, neskarot ūdens cenu politikas un principa “piesārņotājs maksā” nozīmi, “izstrādājot vietējiem un reģionālajiem apstākļiem pielāgotas rīcības programmas, prioritāte jāpiešķir darbībām, kuras ietilpst dalībvalstu jurisdikcijā” ( idem, 52. p.). Tādā pašā veidā, lai arī ūdens cenu politika nodrošina atbilstošus stimulus lietotājiem efektīvi izmantot ūdens resursus, metodes šī mērķa sasniegšanai ir atstātas dalībvalstu ziņā, un dalībvalstīs ir ierasta prakse, ka ūdens cena pakalpojumus veido fiksēta un mainīga daļa (Lieta C-686/15 Vodoopskrba i odvodnja doo pret Željka Klafurić ECLI: EU:C:2016:927, 25. punkts).

Papildus dalībvalstis var atkāpties no ūdens patēriņa cenu noteikšanas “principa”, ņemot vērā reģenerācijas sociālās, vides un ekonomiskās sekas, kā arī skartā reģiona vai reģionu ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļus. Tomēr šādas atšķirības nav nepieciešamas, un Direktīvā tas ir skaidri noteikts (9. panta 4. punkts), tādējādi izvairoties no tā, ka tiek izvirzīts jautājums par lietotāja vienlīdzības pārkāpumu - jautājums, kuru dažās dalībvalstīs varētu izrādīties grūti risināt.