E. Pienākumu veidi, atkritumu apsaimniekošanas darbības, atkritumu apsaimniekošanas pienākumi
Atkritumu apsaimniekošana
Atkritumu pārvaldības pienākumi
Visvienkāršākais un būtiskākais tiesību aktu par atkritumiem noteikums ir tāds, ka atkritumu pamešana, izgāšana vai nekontrolēta apsaimniekošana ir aizliegta (36. pants). Neatkarīgi no tā, vai atkritumi ir reģenerēti (10. pants) vai apglabāti (12. pants), atkritumu apsaimniekošana tiek “veikta, neapdraudot cilvēku veselību, nekaitējot videi (...)” (13. pants). Šī prasība ir ārkārtīgi svarīga nozīmīgai judikatūrai. Tādējādi neatkarīgi no tā, vai rodas faktiskais kaitējums videi, pašu faktu, ka izgāztuve nav atļauta un kontrolēta, uzskata par kaitīgu videi (lieta C-449/03 Komisija v. Francija; lieta C-494/01 Eiropas Kopienu Komisija v. Īrija).
Valsts atkritumu apsaimniekošanas programmas jāizstrādā, mēģinot “izjaukt saikni starp ekonomisko izaugsmi un ietekmi uz vidi, kas saistīta ar atkritumu radīšanu”, īstenojot dalībvalstu atkritumu apsaimniekošanas mērķus (29. panta 1. un 2. punkts).
Tiek veikti pasākumi, lai veicinātu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi: cita starpā, veicinātu atkārtotas izmantošanas un remonta tīklu izveidi un atbalstu un izmantojot ekonomiskus instrumentus, iepirkuma kritērijus vai kvantitatīvus mērķus. Lai veicinātu “kvalitatīvu” pārstrādi, būtu jāizveido atsevišķas atkritumu savākšanas iespējas, ja tas ir tehniski, videi un ekonomiski iespējams un lietderīgi, un tas bija jāpanāk vēlākais līdz 2015. gadam attiecībā uz papīru, metālu, plastmasu un stiklu (11. panta 1. punkts). Līdz 2020. gadam šo četru veidu mājsaimniecību (un, iespējams, pielīdzināmu) atkritumu sagatavošanās otrreizējai izmantošanai un otrreizējai pārstrādei kopumā sasniedz vismaz 50% no svara. Turklāt vismaz 70% (no svara) nebīstamu būvniecības un nojaukšanas atkritumu pakļauj dažādiem “materiālu reģenerācijas” veidiem (11. panta 2. punkts).