Combatting waste crime

Iesaistīto ekonomikas aģentu pienākumus pastiprina paplašinātās ražotāja atbildības princips.

Pienākumi attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu kopumā
Atkritumu turētāju galvenā atbildība ir atkritumu nodošana privātiem vai sabiedriskiem atkritumu savācējiem vai tirgotājiem, ja vien paši turētāji nav uzņēmums, kas veic atkritumu apstrādes darbības saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem (13. pants un 15. panta 1. punkts). Tomēr tāda pati atbildība kā atkritumu turētājam attiecas arī uz “atkritumu ražotāju vai citu īpašnieku” (15. panta 1. punkts) un tas nav atkarīgs no tā, vai šie atkritumi ir vai nav šādas personas valdījumā (3. panta 5. punkts un 3. panta 6. punkts)! Jāuzsver, ka šajā argumentācijas posmā attiecīgais “atkritumu ražotājs” nav tā produkta ražotājs, no kura atkritumi radušies, bet gan saskaņā ar direktīvā minēto: “ikviens, kura darbība rada atkritumus (sākotnējais atkritumu ražotājs)” (3. panta 5. punkts).

Tomēr dalībvalstis var nolemt, ka atbildību par atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu daļēji vai pilnīgi uzņemas tā produkta ražotājs, no kura nākuši atkritumi, un ka šāda produkta izplatītāji var dalīties ar šo atbildību” (15. panta 3. punkts).

Iepriekšējo turētāju, atkritumu ražotāja un pat tā produkta ražotāja, no kura nākuši atkritumi, lomas bieži vien ir svarīgas, jo īpaši, ja atkritumu pēdējais turētājs nepilda saistības. Piemēram, ja pašreizējais turētājs ir maksātnespējīgs, ir ierasts meklēt potenciāli atbildīgo personu. Direktīvā 2008/98 paredzēts, ka “saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz sākotnējais atkritumu ražotājs vai pašreizējie vai iepriekšējie atkritumu turētāji” (14. panta 1. punkts). Turpretī dalībvalstīm ir jāizlemj, vai šādas izmaksas “daļēji vai pilnīgi sedz tā produkta ražotājs, no kura atkritumi nākuši”, un vai šāda produkta izplatītāji “var dalīties ar šīm izmaksām” (14. panta 2. punkts).

Pašreizējā juridiskā situācija, kas tik aprakstīta, ir diezgan regresīva salīdzinājumā ar iepriekšējiem tiesību aktiem no potenciāli atbildīgas personas meklējumu viedokļa. Tiesa saskaņā ar iepriekšējo direktīvu (t. i., Direktīvu 75/442) ir nolēmusi, ka gadījumos, kad degvielas uzpildes stacijas uzglabāšanas vietu sliktais stāvoklis un ogļūdeņražu noplūde no tām var būt saistīta ar naftas uzņēmuma līgumsaistību neievērošanu, piegādēm pakalpojumu stacijā vai darbībām, kas varētu padarīt šo naftas uzņēmumu atbildīgu, var uzskatīt, ka tās darbība ir “radījusi atkritumus”, kas radušies augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma rezultātā. Tiesa balstījās uz iepriekšējās direktīvas noteikumu, kas šādā gadījumā skaidri atsaucās uz principu “piesārņotājs maksā” (lieta C-1/03 Kriminālprocess pret Paul Van de Walle, Daniel Laurent, Thierry Mersch un Textreme Belgium SA., 60.-61. p.). Tiesa piemēroja šo pašu pamata loģiku vienu soli tālāk - Erika lietā attiecībā uz ogļūdeņražiem, kas nejauši izlijuši jūrā: tā nosprieda, ka persona, kas pārdevusi preces galīgajam saņēmējam un šim nolūkam pasūtīja kuģi, kas nogrima, ir arī radījusi atkritumus, un, ka šī persona ar savu rīcību ir veicinājusi risku, ka varētu rasties kuģa vraka izraisītais piesārņojums (lieta C-188/07 Commune de Mesquer pret Total France SA un Total International Ltd., 73.—82. p.).