E. Pienākumu veidi, atkritumu apsaimniekošanas darbības, atkritumu apsaimniekošanas pienākumi
Atkritumu apsaimniekošana
Direktīvā 2008/98 piešķirta prioritāte dažādām atkritumu apsaimniekošanas kārtībām, kā arī paredzēti noteikumi, kas piemērojami atkritumu apsaimniekošanai un pienākumu sadalei iesaistīto ekonomisko aģentu starpā.
Atkritumu apsaimniekošana
Dažādu atkritumu apsaimniekošanas operāciju hierarhija
Atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas augšgalā direktīvā sākotnēji precizēts, kas būtu jāatbalsta: novēršana. Novēršana ir definēta kā “pasākumi, kas veikti, pirms viela, materiāls vai produkts ir kļuvis par atkritumiem” un kas ierobežo atkritumu negatīvo ietekmi (3. panta 12. punkts). Saražoto atkritumu daudzumu var ierobežot, atkārtoti izmantojot vai pagarinot produktu kalpošanas laiku, tāpat var ierobežot produktos esošo kaitīgo vielu saturu.
Hierarhijas apakšā iekļautas atkritumu apglabāšanas darbības, kas ir vismazāk ieteicamās atkritumu apsaimniekošanas darbības. Apglabāšana ir atlikusī juridiskā kategorija, kas definēta kā “jebkura darbība, kas nav reģenerācija, pat ja darbības sekundārās sekas ir vielas vai enerģijas reģenerācija” (3. panta 19. punkts). Praksē apglabāšana būtībā ietver noglabāšanu poligonā, nopludināšanu jūrā vai citās ūdenstilpēs vai sadedzināšanu. Citiem vārdiem sakot, gan profilaksei, gan apglabāšanai ir stratēģiska nozīme, lai ierobežotu atkritumu daudzumu un veidus gan hierarhijas augšgalā, gan apakšā; atlikušie atkritumi, kuru rašanos nebija iespējams novērst un ir iespējams izvairīties no to iznīcināšanas, tiek reģenerēti.
Starp dažādiem atkritumu reģenerācijas veidiem ir paredzēta zināma veida “apakš-hierarhija”: starpposma situācija, kuras ietvaros priekšroka tiek dota apglabāšanai, taču joprojām vēlamāka ir rašanās novēršana. Tādējādi minētās reģenerācijas darbību kategorijas ietvaros priekšroka būtu jādod “sagatavošanai atkārtotai izmantošanai”, nevis otrreizējai pārstrādei un pārstrādei, nevis jebkuram citam reģenerācijas veidam, tostarp enerģijas reģenerācijai, kas pati par sevi ir ierobežota tās piemērošanā (4. panta 1. punkts). Sagatavošanas atkārtotai izmantošanai juridiskā definīcija ir tāda, ka tā ietver atkritumu pārbaudi, tīrīšanu vai labošanu (3. panta 16. punkts), lai gan nav noteikts, ka atkritumi tiek efektīvi atkārtoti izmantoti, t. i., tos atkal izmanto tādam pašam mērķim, kādam tie ir iecerēti (3. panta 13. punkts). Attiecībā uz pārstrādi, tai jāļauj atkritumus pārstrādāt “produktos, materiālos vai vielās gan sākotnējam, gan citiem mērķiem” (3. panta 17. punkts). Visbeidzot, augstas energoefektivitātes sadedzināšanu arī uzskata par reģenerāciju, nevis apglabāšanu, jo atšķirībā no citiem sadedzināšanas veidiem tā rada lietderīgu enerģiju vai siltumu (sk. 2. pielikuma R1).
Hierarhijas juridiskais spēks netiek apšaubīts. To piemēro “kā prioritāru kārtību atkritumu novēršanas un apsaimniekošanas tiesību aktos un politikā” (4. panta 1. punkts). Tomēr hierarhija nav nedz stingra, nedz stingri obligāta. Dalībvalstīm ir pienākums “veikt pasākumus, lai veicinātu iespējas, kas sniedz vislabākos rezultātus vides jomā”, ņemot vērā “dzīves cikla domāšanu par šādu atkritumu radīšanas un apsaimniekošanas vispārējo ietekmi” (4. panta 2. punkts).