C. “Atkritumu”, “blakusproduktu”, “stadijas, kad atkritumi vairs nav atkritumi” definīcija
Atkritumu jēdziens
Atkritumu jēdziens ir plašs, un tas noved pie arvien jauniem strīdiem.
Atkritumu pamešana: būtiski raksturošanas kritēriji
Atkritumu jēdziens ir tiesību aktu stūrakmens šajā jomā, jo direktīvas darbības joma šajā jēdzienā ir definēta neierobežotā veidā. Atkritumus definē kā “vielu vai priekšmetu, ko turētājs izmet vai plāno izmest vai kas tam ir jāiznīcina” (3. panta 1. punkts).
Eiropas Komisija izveido un regulāri pārskata atkritumu sarakstu ar nosaukumu “Eiropas Atkritumu katalogs”. Tomēr tajā ir tikai atsauces klasifikācija — nomenklatūra. Vielas un priekšmeti, kas uzskaitīti šajā nomenklatūrā, kā arī valsts sarakstos, kas arī ir pieejami, ir uzskatāmi par atkritumiem tikai, ņemot vērā īpašnieka rīcību, nodomu vai pienākumu tos izmest (lieta C-208/04 Inter-Environnement Wallonie v. Région wallonne). Tiesa uzskata, ka “atkritumu” jēdziena piemērošanas joma ir atkarīga no darbības vārda “izmest”” jēdziena, un šis darbības vārds ir jāinterpretē, ņemot vērā direktīvas mērķi, bet “šādā direktīvā tomēr nav noteikti nekādi izšķiroši kritēriji, izņemot īpašnieka nodomu vai rīcību noteiktas vielas vai priekšmeta izmešanā (lieta C-457/02 Antonio Niselli, 33.—34. punkts). Tādējādi juridiskā atkritumu kategorija izraisījusi nozīmīgs interpretācijas grūtības.
Piemēram, atkritumu jēdziens neizslēdz vielas un priekšmetus, kas piemēroti ekonomiskai atkārtotai izmantošanai. Tādas preces, kā atkritumeļļas (lieta C-172/82 Syndicat national des fabricants raffineurs d'huile de graissage et al v Groupement d'intérêt économique "Inter-Huiles" et al; lieta C-295/82 Groupement d'Intérêt Economique "Rhône-Alpes Huiles" et al v Syndicat National des Fabricants Raffineurs d'Huile de Graissage et al; lieta C-240/83 Procureur de la République v Association de défense des brûleurs d'huiles usagées (ADBHU)) vai dzīvnieku izcelsmes atkritumi (lai arī tie var tikt iegādāti par “minimālu” cenu, skat. lieta C-118/86 Openbaar Ministerie v Nertsvoederfabriek Nederland BV), kas ir piemērotas ekonomiskiem darījumiem, var tikt uzskatītas par atkritumiem. Savukārt gāzeļļas kravu, kas nejauši sajaukta ar citu vielu, neuzskata par atkritumiem, ja tās turētājs patiešām plāno to laist tirgū (kriminālprocess pret Shell Nederland Verkoopmaatschappij BV (C-241/12) un Beļģijas Shell NV (C-242/12) (apvienotās lietas); apvienotās lietas C-304/94, C-330/94, C-342/94 un C-224/95, kriminālprocess pret Euro Tombesi u.c.). Tas, ka atkritumi var saglabāt komerciālo vērtību un tos var savākt komerciālā nolūkā otrreizējai pārstrādei vai atkārtotai izmantošanai, neietekmē to raksturojumu. Pienākums izmest preces tāpat nosaka, ka tās raksturojamas kā atkritumi. Kādreizējā gaisa kuģu pārvadātāja Clémenceau korpusa eksporta demontāžas nolūkos jautājums tika likumīgi atrisināts, to raksturojot kā atkritumus, jo tajos bija azbesta šķiedra, un Francijā azbesta šķiedras izmantošana ir aizliegta.
Daļējas pretrunas attiecībā uz plašu jurisprudenciālo interpretāciju
Atkritumu raksturošanas grūtības kulminēja ar Van de Walle lietu, kurā Tiesa nolēma, ka ogļūdeņražu īpašnieks piesārņo pazemes augsni un ūdeņus zem apkalpošanas stacijas, un ka piesārņotā augsne arī ir atkritumi, pat ja tā nav ir izrakta (lieta C-1/03 Kriminālprocess pret Paul Van de Walle, Daniel Laurent, Thierry Mersch un Textreme Belgium SA.). Tāpat notekūdeņi, kas izplūst no Thames Water Utilities kanalizācijas tīkla, ir atkritumi (lieta C-252/05 Karaliene par Thames Water Utilities Ltd pret South East London Division, Bromley Maģistrāta tiesu) vai mazuts, kas izlijis no naftas tankkuģa Erika saplēstā korpusa, kas sajaukts ar sālsūdeni un smiltīm (lieta C-188/07 Commune de Mesquer pret Total France SA un Total International Ltd.).
No šiem trim nolēmumiem tikai lēmums par no Erika izlijušo mazutu, šķiet, ir saglabājis zināmu nozīmi, jo, reaģējot uz šo judikatūru, Direktīva 2008/98 no tās piemērošanas jomas izslēdza tādus atkritumus kā “zeme (in situ), tostarp neizrakta piesārņota augsne un ēkas, kas pastāvīgi saistītas ar zemi” (2. panta 1. punkts), kā arī visus notekūdeņus (2. panta a) punkts), ne tikai tos, kas nav “šķidrie atkritumi”, kā tas bija saskaņā ar iepriekšējo Direktīvu.