Komunālo notekūdeņu attīrīšana
1991. gada 21. maija Direktīva 91/271 par komunālo notekūdeņu attīrīšanu ([1991] OV L 135/40), kas ir viens no pazīstamākajām vides tiesību aktiem, nosaka prasības attiecībā uz komunālo notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu un atsevišķu rūpniecības sektoru notekūdeņu attīrīšanu un novadīšanu (1. pants), nosakot apvienotus kvalitātes mērķus un emisijas robežvērtības.
Aglomerācijām, kuru “cilvēka ekvivalents” (c.e.) pārsniedz 15 000, vēlākais līdz 2000. gada 31. decembrim vajadzēja būt aprīkotām ar komunālo notekūdeņu savākšanas sistēmām un tām, kuru cilvēka ekvivalents ir lielāks par 2000, tas bija jāizdara līdz 2005. gadam (4. pants ). Direktīvas izpratnē “1 c.e. (cilvēka ekvivalents)” nozīmē bioloģiski attīrāmo notekūdeņu daudzumu, kas piecas dienas pēc kārtas bioķīmiski piesaista 60 g skābekļa dienā (BOD5) (2. panta 6. punkts). Šādās savākšanas sistēmās jāņem vērā notekūdeņu attīrīšanas prasības, un to projektēšanai, būvniecībai un uzturēšanai jābūt “saskaņā ar labākajām tehniskajām zināšanām, kas nerada pārmērīgas izmaksas” (I-A pielikums). Tiesa nolēma, ka notekūdeņi, kas izplūst no kanalizācijas tīkla, kuru uztur likumīgais kanalizācijas uzņēmums, ir atkritumi ES atkritumu tiesību aktu izpratnē. Lai gan šādu atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu piemērošanas joma parasti izslēdz notekūdeņus, tas notiek tikai “tiktāl, ciktāl uz tiem attiecas citi Kopienas tiesību akti” (pašlaik Direktīvas 2008/98 (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un ar ko atceļ dažas direktīvas [2008] OV L 312/3) 2. panta 2. punkts). Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka Direktīva 91/271 nav “cits tiesību akts atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu izpratnē, jo šādos tiesību aktos būtu jāiekļauj precīzi noteikumi, kas organizē materiālu kā atkritumu apsaimniekošanu un nodrošina aizsardzības līmeni, kas ir vismaz ekvivalents tam, kas izriet no atkritumu tiesību aktiem.” Tiesa uzskata, ka Direktīva 91/2001 nenodrošina šādu aizsardzības līmeni un attiecībā uz notekūdeņu noplūdi nosaka vienīgi pienākumu novērst šādas noplūdes risku, projektējot, būvējot un uzturot savākšanas sistēmu attiecībā uz atkritumu apglabāšanu vai piesārņotas augsnes attīrīšanu (Lieta C-252/05 Thames Water utilities [2007] ECR I-03883 32.-38.p.).
Ja kanalizācijas sistēmu izveidošana nav pamatota, jo tā vai nu nedos nekādu labumu videi vai ietvers pārmērīgas izmaksas, izmanto individuālas sistēmas vai citas piemērotas sistēmas, kas nodrošina to pašu vides aizsardzības līmeni (3. pants). Šī pienākuma izpilde ievērojami kavējās.