Environmental Assessments in the EU’s environmental policy

Lidztekus tiesibu aktiem par dabas aizsardzibu, ietekmes uz vidi novertejums bija viens no pirmajiem ES vides acquis aspektiem. Sakotneja EIA direktiva jau tika pienemta 1985. gada, un ta attiecas uz plašu noteiktu publisku un privatu projektu klastu, kas siki uzskaititi tas I un II pielikuma. Pastav atškiriba starp proceduru, kas javeic attieciba uz projektiem, kuri klasificeti attiecigi I un II pielikuma.

Likumdevejs uzskata, ka visiem projektiem, kas uzskaititi I pielikuma, ir butiska ietekme uz vidi, nemot vera to raksturu un/vai lielumu, un tadel tiem ir vajadzigs obligats EIA, nenemot vera projekta apstaklus. Tas attiecas, piemeram, uz lielam sadedzinašanas iekartam (termoelektrostacijam vai citam sadedzinašanas iekartam, kuru siltuma jauda parsniedz 300 megavatus), atomelektrostacijam, parstrades rupnicam, talsatiksmes dzelzcela linijam, automagistralem un atrgaitas celiem, lidostam, kuru pamata skrejcela garums ir 2100 metri vai lielaks, dambjiem un lieliem agrorupniecibas projektiem.

Attieciba uz II pielikuma uzskaititajiem projektiem dalibvalstu kompetentajam iestadem ir ricibas briviba izlemt, vai ir vajadzigs EIA. Tas tiek veikts, izmantojot ta deveto “skrininga proceduru”, kas nosaka attieciga projekta ietekmi uz vidi. To var veikt vai nu, pamatojoties uz robežvertibam, vai uz kriterijiem, kas noteikti valsts tiesibu aktos, kuri transpone direktivas noteikumus, vai ari kompetenta iestade var veikt parbaudes katra atseviška gadijuma. Nosakot robežvertibas/kriterijus vai veicot katra gadijuma parbaudi, kompetentajai iestadei janem vera Direktivas III pielikuma noteiktie kriteriji. Liels skaits II pielikuma uzskaitito projektu ir identiski I pielikuma noteiktajiem projektiem, tomer tie ir zem taja noteiktas robežvertibas — šajos gadijumos II pielikuma vienmer ir noteikts, ka tie ir “projekti, kas nav ieklauti I pielikuma” (piemeram, sadedzinašanas iekartas, agrorupniecibas iekartas, dzelzceli, autoceli u.t.t. ) Taja paša laika ir noteikti projekti, kas ir ieklauti tikai II pielikuma (piemeram, hidroelektrostacijas, intensiva zivkopiba, partikas rupniecibas projekti, pilsetu attistibas projekti).

1985. gada EIA direktiva ir grozita tris reizes, 1997. gada, 2003. un 2009. gada:
Ar Direktivu 97/11/EK EIA direktiva tika saskanota ar Espo konvenciju, paplašinot tas darbibas jomu un palielinot aptverto projektu veidus. Ta ari paredzeja jaunus skrininga pasakumus, tostarp jaunus skrininga kriterijus (III pielikums), un noteica minimalas informacijas prasibas.

Ar Direktivu 2003/35/EK noteikumus par sabiedribas lidzdalibu EIA direktiva saskanoja ar Orhusas Konvenciju par sabiedribas lidzdalibu lemumu pienemšana un tiesu iestažu pieejamibu vides jautajumos.

Ar Direktivu 2009/31/EK grozija EIA direktivas I un II pielikumu, pievienojot projektus, kas saistiti ar oglekla dioksida transportešanu, uztveršanu un uzglabašanu.

2011. gada EIA direktiva kopa ar tas trim grozijumiem tika kodificeta ar Direktivu 2011/92/ES . Direktiva 2011/92/ES 2014. gada tika grozita ar Direktivu 2014/52/ES (sikaku informaciju par šo grozijumu skatit 2. moduli).

Ar direktivu EIA izveido ka procesu, ko var apkopot šadi: attistitajs var pieprasit kompetentajai iestadei pateikt, uz ko butu jaattiecas EIA informacijai, kas jasniedz izstradatajam (tveruma veidošanas posms); attistitajam jasniedz informacija par projektu (EIA zinojums); vides aizsardzibas iestades un sabiedriba (tostarp skarto dalibvalstu iestades) ir jainforme un jaapspriežas ar tam; kompetenta iestade pienem lemumu, nemot vera apspriežu rezultatus. Sabiedriba pec tam tiek informeta par lemumu un var apstridet lemumu tiesa.