Environmental Assessments in the EU’s environmental policy

Konference par cilveka vidi, kas 1972. gada notika Stokholma Apvienoto Naciju Organizacijas Vides programmas (UNEP) ietvaros, apliecinaja, ka valstu pienakums ir nodrošinat, lai to jurisdikcija vai kontrole esošas darbibas neraditu kaitejumu citu valstu videi vai teritorijam, kas ir arpus valsts jurisdikcijas robežam (Deklaracijas 21. princips). 1975. gada Helsinku Nobeiguma akts atsaucas uz “tiesiskiem un administrativiem vides aizsardzibas pasakumiem, tostarp proceduras ietekmes uz vidi novertejumu noteikšanai” un pilnvaroja Apvienoto Naciju Organizacijas Eiropas Ekonomikas komisiju (ANO EEK) sekot lidzi EIA jedzienam.

1979. gada septembri Villaha, Austrija ANO EEK parvaldiba notika seminars par ietekmes uz vidi novertejumu. Sanaksmes sasaukšanas iemesls bija tas, ka straujais tehnologiskas un ekonomiskas attistibas temps radija kaitigu ietekmi uz vidi, tapec tika atzits, ka ir jaizstrada politika, lai noverstu turpmaku kaitejumu videi, izstradajot metodes, proceduras, tehnikas un politikas par ietekmes uz vidi novertejumu. Seminara galvena uzmaniba tika pieversta ietekmes uz vidi novertejuma pamatelementiem: vides apsverumu integrešana planošana un lemumu pienemšana, sabiedribas informešana un lidzdaliba, un EIA ka instruments parrobežu problemu risinašanai.

Lai gan lidz 1991. gadam ietekmes uz vidi novertejuma joma netika pienemti pasakumi saskana ar starptautiskajam tiesibam, Villahas seminara gutie secinajumi un ieteikumi (izklastiti konferences kopsavilkuma ) bija butiski virzitajspeki tiesibu aktu izstrade ietekmes uz vidi novertejumu joma un jo ipaši attieciba uz pirmo EIA direktivu ES.

Lidz astondesmito gadu sakumam vairakas dalibvalstis tika ieviestas EIA proceduras, un 1982. gada Vecako padomnieku ECE valdibu vides un udens problemu jautajumos vadiba tika izveidotas EIA ekspertu grupas. 1987. gada janvari UNEP ekspertu grupa vides tiesibu jautajumos izstradaja EIA koncepciju parrobežu konteksta.