Nitrātu direktīva
Kūtsmēslus / vircu
Kaut arī pašā Direktīvā 91/676 tas nav noteikts, jāuzsver, ka kūtsmēslus / vircu saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem parasti raksturo kā atkritumus ar visām no tā izrietošajām sekām, izņemot gadījumus, kad uz tiem attiecas noteikumi, kuru tvērumā ietilpst blakusprodukti, kam arī tiek piemēroti stingri nosacījumi. Tā sauktajā Atkritumu pamatdirektīvā (Direktīva 2008/98 par atkritumiem un dažu direktīvu atcelšanu [2008] OV L 312/3) ir definēta atkritumu juridiskā kategorija, tostarp paredzot izslēgt blakusproduktus un produktus, kas iegūti no reģenerētiem atkritumiem, no šīs juridiskās kategorijas. Atkritumu pamatdirektīva nosaka arī galvenos atkritumu apsaimniekošanai piemērojamos noteikumus. Saskaņā ar iepriekšējiem atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem Tiesa nosprieda, ka tikai tad, ja var pierādīt, ka cūkkopības virca ir blakusprodukts un to izmanto kā mēslošanas līdzekli, to neuzskata par atkritumiem (lieta C-113/12 Donal Brady v. Vides aizsardzības aģentūra ECLI:EU:C:2013:627, 52. - 57. p.). Šobrīd saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu, vielu vai objektu, kas iegūts ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav šā izstrādājuma ražošana, var uzskatīt par blakusproduktu, nevis par atkritumiem, ja ir izpildīti četri nosacījumi. Šie nosacījumi ir šādi: attiecīgā priekšmeta vai vielas tālākai izmantošanai jābūt drošai; tam jābūt piemērotam lietošanai “tieši, bez jebkādas turpmākas apstrādes, izņemot parasto rūpniecisko praksi”, pēc tam, kad tas ir ražots “kā ražošanas procesa neatņemama sastāvdaļa”; un tā atkārtotai izmantošanai jābūt likumīgai, jo šāda viela vai objekts atbilst visām attiecīgajām produktu, vides un veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz konkrēto izmantošanu un neradīs vispārēju nelabvēlīgu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību” (5. panta 1. punkts).
Nosakot prasības, nav iespējams ņemt vērā dažādus zudumus amonjaka iztvaikošanas rezultātā un papildu slāpekli nogulsnēšanās dēļ. Izšķirošais kritērijs, ko direktīva nosaka, lai ierobežotu piesārņojumu ar nitrātiem no lauksaimniecības avotiem, ir slāpekļa daudzums, kas nonāk zemē, uzklājot to zemes virsmai, ievadot zemē, novietojot to zem zemes virsmas vai sajaucot ar zemes virsmas slāņiem, un nevis slāpekļa daudzums, kas faktiski iekļūst zemē. Tā rezultātā dažādos amonjaka iztvaikošanas zudumus un papildu slāpekli nogulsnēšanās dēļ nevajadzētu atskaitīt no augsnē piegādātā slāpekļa daudzuma (lieta C-161/00 Komisija v. Vācija [2002 ECR I-2753]).
Lai novērtētu rīcības programmu efektivitāti, ir jāizstrādā un jāīsteno piemērotas uzraudzības programmas (5. panta 6. punkts). Lauksaimniekiem brīvprātīgi jāievieš viens vai vairāki labas lauksaimniecības prakses kodeksi. Ja nepieciešams, programma paredz lauksaimnieku apmācību un informēšanu, lai veicinātu labas lauksaimniecības prakses kodeksu piemērošanu (4. pants). Ja visus ūdeņus jutīgās zonās ietekmē piesārņojums no citas dalībvalsts ūdeņiem, kas tieši vai netieši ieplūst tajos, abas dalībvalstis apspriežas, lai noteiktu attiecīgos avotus un veicamos pasākumus, lai aizsargātu skartos ūdeņus (3. panta 3. punkts).
Direktīvas 91/676 īstenošana daudzās dalībvalstīs ir diezgan nepietiekama, kopējā lauksaimniecības politika ir kritiski svarīga un Komisija sauc pie atbildības saistības neizpildījušās dalībvalstis. Tomēr otrajā Komisijas ziņojumā par direktīvas īstenošanu, kas tika publicēts 2002. gadā (Com(2002)407), tika atzīmēts, ka dalībvalstis to beidzot ir transponējušas un ka tās ir izveidojušas plašu uzraudzības tīklu, paraugpraksi un vismaz daļēji noteikušas jutīgās zonas.