Nitrātu direktīva
Pret nitrātiem īpaši jutīgas zonas
1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676 par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti ([1991] OV L375 /1), papildina Direktīvu 91/271 attiecībā uz noteiktu piesārņotāju noplūdi no lauksaimniecības avotiem. Tās mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un novērst turpmāku šādu piesārņojumu. (1. pants). Šajā nolūkā tas apvieno gan kvalitātes mērķu pieeju, gan nosaka emisiju robežvērtības, vajadzības gadījumā pieprasot stingrākus pasākumus (2.§) zonās, kas jānosaka šim nolūkam (1.§).
Pret nitrātiem īpaši jutīgas zonas
Dalībvalstīm par “jutīgajām zonām” jānosaka visi zināmie zemes gabali to teritorijās, kuros izplūst ūdeņi, kuros nitrātu koncentrācija pārsniedz noteiktas sliekšņvērtības, un kurus ietekmē piesārņojums (3. un 6. pants), neatkarīgi no tā, vai ir iespējams novērst piesārņojumu tā rašanās vietā un neatkarīgi no attiecīgās ūdens ieguves nozīmīguma.
Ar šo pienākumu saistīta būtiska tiesvedība, pat vēl nesen. Dalībvalstīm šāda noteikšana bija jāveic divu gadu laikā pēc direktīvas pieņemšanas (3. panta 2. punkts), un pēc tam attiecīgi jāpārskata, “vajadzības gadījumā grozot vai papildinot pieņemto jūtīgo zonu sarakstu vismaz reizi četros gados, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas nebija paredzēti laikā, kad tika pieņemts sākotnējais saraksta variants” (3. panta 4. punkts). Abās situācijās tām bija jāpaziņo Komisijai sešu mēnešu laikā. Piemēram, Francija 2013. gadā pat nemēģināja noliegt, ka ir pārkāpusi šo pienākumu, jo tā nebija ņēmusi vērā sava 2007. gada pārskata rezultātus, nosakot vēl desmit teritorijas (lieta C-193/12 Komisija v. Francija ECLI : EU: C: 2013: 394; sk. arī lietu C-149/14 Komisija v. Grieķija ECLI: EU: C: 2015: 264).
Tādējādi dalībvalstīm ir jāidentificē virszemes saldūdeņi, kas satur vai varētu saturēt vairāk nekā piemērojamo maksimālo nitrātu koncentrāciju, kā arī gruntsūdeņi, kas satur vairāk nekā 50 mg / l nitrātu vai varētu saturēt vairāk nekā 50 mg / l nitrātu, un dabiskie saldūdens ezeri, citas saldūdens tilpnes, grīvas, piekrastes ūdeņi un jūras ūdeņi, kas ir eitrofiski vai tuvākajā nākotnē, var kļūt eitropiski; visos šādos gadījumos šo prasību piemēro, ja tuvākajā nākotnē pastāv eitrofikācijas risks, ja netiek īstenotas direktīvā paredzētās rīcības programmas (I pielikums). Piemēram, dalībvalstīm tuvākajā nākotnē ir jāidentificē eitrofiski saldūdeņi vai saldūdeņi, kuri ir pakļauti eitrofikācijas riskam, ja netiks īstenotas direktīvā paredzētās rīcības programmas (lieta C-396/01 Komisija v. Īrija [2004] ECR I-02315, 44. p.).