Nitrātu direktīva
Pret nitrātiem īpaši jutīgas zonas
Kaut arī dalībvalstīm ir piešķirta „plaša rīcības brīvība”, nosakot jutīgos ūdeņus, ņemot vērā to novērtējumu sarežģītību, kuri tām jāveic šajā kontekstā, tām ir pienākums ievērot direktīvas mērķus, proti, ūdens piesārņojuma samazināšanu, ko rada nitrāti no lauksaimniecības avotiem, “proti, šīs rīcības brīvības īstenošana nedrīkst izraisīt (...) situāciju, kur liela daļa slāpekli saturošu ūdeņu vairs neatrodas direktīvas tvērumā (lieta C-258/00 Komisija v. Francija [2002] ECR I-05959, 53.-54.p.; lieta C-356/13 Komisija v. Polija ECLI:EU:C:2014:2386, 38.-42.p.).
Dalībvalstīm nav jānosaka piesārņojuma proporcija, kas attiecināma uz lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem, kā arī nav jānosaka, ka šāda piesārņojuma cēlonis ir tikai lauksaimniecība. Tām jāņem vērā ne tikai lauksaimniecības, bet arī citu avotu piesārņojums, lai noteiktu maksimālo piesārņojuma līmeni, kāds atļauts cilvēku patēriņam paredzētiem ūdeņiem (lieta C-293/97 H.A. Standley e.a. & D.G.D. Metson e.a. [1999] ECR I-02603; lieta 356/13 Komisija v. Polija ECLI:EU:C:2014:2386). Citiem vārdiem sakot, ar to vien, ka vietējās vai rūpnieciskās emisijas veicina arī nitrātu koncentrāciju virspusējos ūdeņos, nepietiek, lai izslēgtu iespēju piemērot Direktīvu 91/676 (lieta 356/13 Komisija v. Polija ECLI:EU:C:2014:2386). Tomēr direktīvu piemēro tikai tiktāl, ciktāl lauksaimniecības izcelsmes noplūdes ievērojami veicina piesārņojumu, kaut arī ES tiesību akti neparedz praktisku sliekšņvērtību. Turklāt iepriekš minētie apsvērumi nenozīmē, ka lauksaimniekiem būtu jāsedz tāda piesārņojuma novēršanas izmaksas, ko viņi nav veicinājuši (lieta C-293/97 H.A. Standley e.a. & D.G.D. Metson ea [1999, ECR, I-02603).
Administratīvai iestādei piešķirtas pilnvaras identificēt piesārņojuma skartos vai potenciāli skartos ūdeņus un noteikt jutīgās zonas nav pietiekamas, lai transponētu un īstenotu direktīvu: “Visu ūdeņu identificēšana, kurus skāris piesārņojums vai kurus tas varētu ietekmēt (...), pirmkārt, un, otrkārt, vēlāka jutīgo zonu noteikšana, pamatojoties uz šādi identificētajiem ūdeņiem, veido atšķirīgas saistības, kas jāpilda specifiski un atsevišķi” (lieta C-221/03 Komisija v. Beļģija [2005] ECR I-08307).