Vispārīgais regulējums
ES ūdens likumdošana jau ir sasniegusi trešo paaudzi. Sākotnēji tā radās laikā no 1975. līdz 1986. gadam ar direktīvām par tādām daudzveidīgām tēmām kā virszemes ūdeņi, peldvietu ūdeņi, bīstamo vielu izplūde virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos, „saldūdeņiem vajadzēja aizsardzību vai uzlabojumus, lai atbalstītu zivju populācijas”, vai kvalitāti, kas nepieciešama ūdeņiem, kuros uzturas gliemenes, nemaz nerunājot par, iespējams, vissvarīgāko šādu tiesību aktu - par dzeramā ūdens kvalitāti. Otrajā posmā, sākot no 1991. gada, dažas no šīm sākotnējām direktīvām tika pārskatītas, piemēram, tās, kas attiecas uz dzeramo ūdeni un peldvietu ūdeņiem, un tika pieņemtas vēl citas - par komunālajiem notekūdeņiem, nitrātiem u.t.t..
Tiesību akti par ūdens aizsardzību, kas kopš 1970. gadiem līdz šim veidoja diez gan homogēnu kopumu, lielā mērā tika satricināti, ieviešot 2000. gada 23. oktobra direktīvu 2000/60 ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (dažkārt dēvēta par Ūdens pamatdirektīvu vai WFD) ([2000] OJ L 327/1). Ūdens pamatdirektīvas mērķa pamatā ir tas, ka likumdevējs, to apspriežot, bija iecerējis izraisīt sava veida “politikas” atdzimšanu, lai arī tai nepiemīt skaidras ES politikas raksturīgās pazīmes, jo tā ir cieši piederīga vides politikai. Ūdens pamatdirektīva, kā arī citi nozīmīgākie ES tiesību akti ūdens jomā tika pieņemti, pamatojoties uz bijušo EKL 175. panta 1. punktu, tagad LESD 192. panta 1. punktu, un tādējādi noteikti ir iekļauti vides politikā.
Vides politika ir definēta Līguma par Eiropas Savienības darbību XX sadaļā (LESD 191. – 193. pants). Pienācīgi definēts juridiskais pamats ir atrodams LESD 192. panta 1. un 2. punktā, un tā mērķis ir sasniegt LESD 191. panta 1. punktā uzskaitītos mērķus. Faktiski ūdens vienā vai otrā veidā attiecas uz visiem vides politikas mērķiem, kā noteikts LESD 191. panta 1. punktā. Pirmo mērķi, proti, pašas vides aizsardzību, var raksturot kā „gandrīz izsmeļošu”, ciktāl tas paredz „vides kvalitātes saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu”. Vides politika, kuras mērķis ir arī “aizsargāt cilvēku veselību”, kurai ir būtisks ūdens, ir divdomīga, jo tā balstās uz antropocentrisku vides koncepciju, un Eiropas Savienībai ir īpaša, taču limitēta kompetence sabiedrības veselības jomā (LESD 168. pants). Trešais vides politikas mērķis, kas ietver “piesardzīgu un racionālu dabas resursu izmantošanu”, acīmredzami attiecas arī uz ūdens resursiem. Un pat ceturtajam vides politikas mērķim, kas ietver “pasākumu veicināšanu starptautiskā līmenī, lai risinātu reģionālas vai pasaules mēroga vides problēmas (...)”, ir cieša saikne ar ES ūdeņiem, no kuriem daži ietver upes, kas šķērso vairāku dalībvalstu teritorijas, un citi ir jūras ūdeņi, uz kuriem attiecas reģionālie nolīgumi.
Šis institucionālā rakstura komentārs prasa dažas citas saistītas piezīmes.
Pirmkārt, jāņem vērā ūdens tiesību aktu starptautiskā dimensija ārpus ES robežām, ir ļoti svarīgi, lai, tā dēvēto, “jaukto” starptautisko līgumu, kuru puses ir Savienība un dalībvalstis, noteikumi veidotu Eiropas tiesību aktu “neatņemamu sastāvdaļu” (Lieta 181/73, Haegeman [1974] ECR 450, 5. p.). Tādēļ Tiesa apstiprina jurisdikciju, lai novērtētu, vai dalībvalstis ievēro noteiktus starptautisko vides aizsardzības nolīgumu noteikumus, kuriem var būt tieša ietekme, un tā to darīja arī attiecībā uz Etang de Berre eitrofikācijas gadījumu Francijas dienvidos, kur attiecīgu ES tiesību aktu trūkuma dēļ tā piemēroja Atēnu protokolu par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu no sauszemes avotiem Barselonas konvencijai par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu (lieta C-213/03 Syndicat professionnel coordination des pêcheurs de l’étang de Berre et de la région v Electricité de France [2004] ECR I-7357 ; lieta C-239/03 Commission v France [2004] ECR I-9325).
Otrkārt, pasākumus, kas ietekmē “ūdens resursu kvantitatīvu pārvaldību vai tieši vai netieši ietekmē šo resursu pieejamību”, Padome varēja pieņemt vienbalsīgi, vienkārši konsultējoties ar Eiropas Parlamentu, jo tie ir balstīti uz LESD 192. panta 2. punktu (lai arī neviens no tiem faktiski netika pieņemts), savukārt uz to kvalitatīvajiem aspektiem attiecas parasta likumdošanas procedūra saskaņā ar 192. panta 1. punktu, t.i., tie tiek pieņemti ar Eiropas Parlamenta balsu vairākumu un Padomes kvalificētu balsu vairākumu.
Treškārt, darbības jūras piesārņojuma ierobežošanai ilgu laiku netika risinātas ar “vietējiem” ES tiesību aktiem, bet gan ar starptautiskām konvencijām, un Savienība tos neapstiprināja, kas tādējādi paredzētu to iekļaušanu Eiropas tiesiskajā sistēmā. Tomēr tas ir nedaudz mainījies, kopš tika pieņemta 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā, saukta arī Jūras stratēģijas pamatdirektīva) ([2008] OJ L 164/19). Nav pārsteigums, ka Jūras stratēģijas pamatdirektīva tika balstīta arī uz bijušo EKL 175. panta 1. punktu, tagad - LESD 192. panta 1. punktu. Tas īsumā tiks aprakstīts 6. daļā.
Ceturtkārt, tāpat kā visi tiesību akti, kas balstīti uz LESD 192. pantu (vai tā priekšteča pantiem EKL), tie atstāj dalībvalstīm iespēju patstāvīgi saglabāt vai ieviest “stingrākus aizsardzības pasākumus” kā paredzēts LESD 193. pantā. Citiem vārdiem sakot, dalībvalstis rīkoties stingrāk, ne tikai ieviest pasākumus, pamatojoties uz LESD 192. pantu, un rīkoties ar lielāku intensitāti, taču to darbībām jebkurā gadījumā jābūt “saderīgām ar Nolīgumiem”.