Ievads: Eiropas ūdeņi un piesārņojums
Eiropas kontinentu veido vairāki miljoni kilometru ūdensteču un vairāk nekā miljons ezeru. Eiropu ieskauj deviņi jūras baseini. Kā liecina Eiropas Vides aģentūras (EVA) vietnē publicētais pārskats, visiem šiem ūdeņiem ir savas īpatnības un raksturīgās vides problēmas: ūdens sateces baseina klimatiskie apstākļi, piemēram, lietus, pamatiežu ģeoloģija un augsnes tips, ietekmē ūdens plūsmu un minerālvielu saturu ūdenī; un cilvēka darbība ietekmē virszemes un gruntsūdeņus, apmežošanas, urbanizācijas, zemes drenāžas, piesārņojošo vielu izplūdes un plūsmas regulēšanas, piemēram, veidojot aizsprostus un kanālus, rezultātā (http://www.eea.europa.eu/themes/water/status-and-monitoring, skatīts 2016. gada 13. decembrī).
Kaut arī upju ūdens kvalitāte visā Eiropā kopš 1970. gadiem ir ievērojami uzlabojusies, pateicoties virknei ES vides tiesību aktu, lauksaimniecības, urbanizācijas, tūrisma un klimata pārmaiņu radītais spiediens liek domāt, ka ūdens kvalitātes garantēšana ir jāturpina. Ūdens kvalitāte ir sarežģīts jautājums, kas saistīts ar dažādu spiedienu un dažādu cēloņu/ seku attiecību ietekmi un dažādajām piesārņojuma formām.
Tādējādi EVA papildus norāda, ka daudzi organiskie piesārņotāji, tostarp notekūdeņi, kā arī lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes atkritumi, patērē skābekli, nosmacē zivis un citus ūdens organismus. Lielākie organisko atkritumu slodzes avoti ir: sadzīves notekūdeņi; tādas nozares kā papīra rūpniecība vai pārtikas pārstrādes rūpniecība; un dažkārt lauksaimniecības skābbarības notekūdeņi un vircas. Intensīvāka rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana kopā ar lielāku iedzīvotāju daļu, kas izmanto pieslēgumu kanalizācijas sistēmām, sākotnēji palielināja organisko atkritumu izplūdi virszemes ūdeņos. Tomēr pēdējo 15 līdz 30 gadu laikā notekūdeņu bioloģiskā attīrīšana ir uzlabojusies, un tāpēc organiskās izplūdes visā Eiropā ir samazinājušās. Laikā no 1992. līdz 2004. gadam Eiropas upēs ir samazinājusies piesārņotāju koncentrācija, kas saistīts vispārējam notekūdeņu attīrīšanas uzlabojumam.
Uzturvielas, piemēram, lauksaimniecības mēslošanas līdzekļos un mājsaimniecības mazgāšanas līdzekļos esošie nitrāti un fosfāti, var pārmērīgi eitroficēt ūdeni, izraisot lielu aļģu segumu augšanu, no kuriem daži var būt toksiski. Smagos eitrofikācijas gadījumos izplatās planktona aļģes. Kad mirušās aļģes sadalās, ūdenī esošais skābeklis tiek iztērēts, apakšā dzīvojošie dzīvnieki iet bojā un zivis vai nu iet bojā, vai arī atstāj skarto zonu. Palielināta barības vielu koncentrācija var izraisīt izmaiņas arī ūdens veģetācijā. Uzturvielas izplūst ūdens vidē, veicot daudzas cilvēku darbības, piemēram, ar mājsaimniecības un rūpniecības notekūdeņiem vai zaudējot barības vielas lauksaimniecībā un zivkopībā. Lauksaimniecība ir galvenais slāpekļa slodzes avots un galvenais fosfora slodzes avots, lai gan daudz fosfora nāk arī no punktveida avotiem un reti apdzīvotām vietām.
Pesticīdi un veterinārās zāles, kas nāk no lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un ķīmiskie piesārņotāji, tostarp smagie metāli un dažas rūpnieciskās ķīmiskās vielas, var apdraudēt savvaļas dzīvniekus un cilvēku veselību. Dažas no tām bojā zivju hormonālās sistēmas, izraisot feminizāciju. Notekūdeņi satur daudzas bīstamas vielas, kas rodas no mazgāšanas līdzekļiem un citām vielām, un daudzas vielas tiek izmantotas rūpnieciskajā ražošanā un transporta nozarē. Pesticīdi un citas vielas noplūst no piesārņotajām vietām. Pesticīdi sastopami arī ūdenstecēs.