2. ES Vides krimināltiesiskās aizsardzības direktīva
Ievads
Vides krimināltiesības ir piedzīvojušas ievērojamu attīstību Eiropā pēdējo 30 gadu laikā, kā rezultātā tās izveidojušās kā autonoma tiesiskā joma. Krimināltiesību administratīvās atkarības pārvarēšanas process vides aizsardzības jomā, piedāvājot neatkarīgu tiesību instrumentu kopumu vides precēm un ekoloģiskajām vērtībām, rezultējās Direktīvas 2008/99/ES par vides krimināltiesisko aizsardzību pieņemšanā garas un sarežģītas procedūras noslēgumā. Galvenās grūtības šāda tiesību akta pieņemšanā bija Eiropas iestāžu domstarpības attiecībā uz tā juridisko pamatu.
Proti, 2003. gadā Padome pieņēma Pamatlēmumu par vides krimināltiesisko aizsardzību, ar nolūku saskaņot dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā. Apgalvojot, ka vides aizsardzība ir pirmā pīlāra mērķis, Komisija apstrīdēja šā pamatlēmuma juridiskā pamata likumību Tiesā. Spriedumā C-176/03 EST apstiprināja Komisijas atzinumu un atcēla iepriekš minēto lēmumu, uzsverot, ka tas, ka Kopienai nav tiešas pilnvaras krimināltiesību jomā, neliedz Kopienai pašai veikt pasākumus, kas attiecas uz dalībvalstu krimināltiesībām, ja smagu noziedzīgu nodarījumu apkarošanai ir vajadzīgi efektīvi, samērīgi un atturoši kriminālsodi un ņemot vērā vides aizsardzības kā Kopienas mērķa būtisko raksturu (48. punkts) .
2008. gadā tika galīgi pieņemta Direktīva par vides krimināltiesisko aizsardzību, lai ieviestu pasākumus krimināltiesību jomā, lai efektīvāk aizsargātu vidi (1. pants). Saskaņā ar direktīvu deviņus noziegumus vides jomā uzskata par noziedzīgiem nodarījumiem, ja tie ir nelikumīgi un izdarīti tīši vai vismaz smagas nolaidības rezultātā (3. pants) , kā arī, ja notikusi kūdīšana veikt 3. pantā minēto rīcību ar nodomu, tās atbalstīšana un līdzdalība (4. pants).